Ēriks Kūlis "Haubices izredzētais un Tāda tā naģīte"

(Apgāds "Zvaigzne ABC")

"Dūšīgais meitietis trokšņaini izšņauca degunu sētsvidus zālītē un, aizgājis līdz mājas lievenim, apsēdās un noāva zemēm noķepušos gumijas zābakus. Savādā jušana krūtīs, taisni sirdī iekšā bija tik jocīga, it kā tur skanētu kaut kad dzirdēta, aicinoša, bet nepazīstama melodija. No fermas vircas neaizvešanas uz Blieķu Jura zemes tāds meldiņš nemūžam nerastos. Par daudz smalka bija šī lietiņa."

"- Jāsauc pažarnieki, lai ceļ nost to jefiņu, - dusmojās fermas īpašniece. - Ņems vēl un nokritīs. Tad nu skaidrojies pa tiesām, ka šim bija uznācis lielības gars.
- Kas ir tas plātīzers? - jautāja Ķērsta, jo negantais vējš tur augšā tā pluinīja viņa drēbes, ka seja nemaz nebija redzama.
- Nu tak Rakstiņu Edis, - bažīgi atteica Rute. - No šīs dienas viņš vairs kāju nespers manā fermā, ķēms tāds!"

"- Tie ir miķelīši, - aizrādīja Ķērsta.
- Miķelīši vai pēterīši, oģin hren! Kāda starpība? - Edis turpināja.
- Nelamājies, - Ķērsta neiecietīgā balsī aizrādīja, - tu esi manā mājā!
- Sorī, ikskjūzmī, atvainojos, pardon, - bet es to nedaru, - slapjais vīrietis, kuram sāka drebēt apakšžoklis, iebilda. - "Hren" krieviski nozīmē "mārrutks". Tik daudz Tev jāsaprot, daiļā meitiņ.
- Taisies prom ar visiem saviem ekoloģiskajiem stublājiem un mārrutkiem, - Ķērsta aizvainota iesaucās. - Atradies man te tulks, johaidī. Jāsmejas!"

"- Bonžūr, madam, zdravstvuiķe, gutentag, zdravije želajem, - viņš teica.
- Ko tev atkal vajag? - Kupšu saimniece strupi noprasīja.
- Vai šīs būs īstās? - viņš jautāja, skatīdamies Ķērstai acīs. Šīs ir auszemes rozes.
"Vismaz kāds ducis," sieviete pārsteigta secināja un nezināja, ko atbildēt. "Kur viņš rīta agrumā dabūjis puķes?" viņa prātoja. "Vienīgi pie Pumpuļu Riharda siltumnīcā." It kā nolasījis šo jautājumu Ķērstas sejā, Edis turpināja: - Lūdzu, cienītā. Šī ir Latvijas prece ar zaļo karotīti. Aizņēmos no Riča."

"Kad saulrieta krāsās bija jaušama aizejošās rudens dienas klusā smeldze par neizbēgamo nakts tuvošanos, Ķērsta Kupšu šķūņa galā apstādināja savu dubļaino T-150. Šodien bija gana strādāts."
--------------------

Edgars Lāms "Kultūras Forums" (19. - 26. septembris, 2008)


Pēc klejojumiem un stiķu taisīšanas bērnu literatūras plašumos Liepājas rakstnieks Ēriks Kūlis atgriezies pieaugušo prozas takās. Iznākusi viņa jaunākā stāstu grāmata „Haubices izredzētais un Tāda tā naģīte”. Jāsaka uzreiz – atgriešanās bija gaidīta un izdevusies godam, galveno varoņu: Ķērstas, Rakstiņu Eda un Rumuļu Rūda uznāciens ir pamanāms, veiksmīgs. Protams, lasītājiem un kritiķiem, kuri jūsmo par moderno latviešu autoru atbrīvošanos no „kūts semantikas”, lasot Ē. Kūļa grāmatu, nāksies vilties – kurzemnieka stāstos atkal lekni tvan lauku dzīve ar zemes smaržu un smaku buķeti.


Stāsta „Haubices izredzētais” sižets nav mākslīgi sapiņķerēts, notikumi risinās sakarīgi, nenovēršami fatāli. Daži pēkšņie pārsteigumi arī pieder pie lietas – ja tā notiek dzīvē, var notikt arī mākslā. Laimīgas beigas Kūlim nesanāk, acīmredzot nevēlas iemidzināt ar liekām ilūzijām. Tomēr grūtākos brīžos viņa varoņi nezaudē dūšu. Un arī cerības. Ģeogrāfiskās koordinātes iezīmē Latvijas rietumkrasta piejūras līdzenumus, Nīcas pagasts, Liepājas–Klaipēdas šoseja, netālā Liepāja. Viņa varoņus nodarbina pašu nesakārtotā dzīve, tomēr viņiem nebūt nav vienalga, kas notiek visapkārt valstī. Rakstiņu Edim rūp, lai līdz 18. novembra svētkiem Kupšu mājās būtu uzsliets masts, kurā uzvilkt Latvijas karogu. Gan viņam, gan Ķērstai sāp sirds par slēgtajiem valsts uzņēmumiem, par mazo zemnieku saimniecību izputināšanu, par cilvēku aizbraukšanu peļņā uz ārzemēm, bet visvairāk – par zemes pārdošanu bagātiem uzpircējiem un ārzemniekiem. Vitālie un emocionālie stāstu personāži secina: „Ja tā turpināsies, no Latvijas paliks pāri tikai nosaukums, himna un karogs.” Attēlotais azartspēļu un dzeršanas posts – kurnu vēl banālāk, kur vēl aktuālāk. Rakstnieks nemoralizē, viņš tēlo procesus, pret kuriem nespēj būt vienaldzīgs. Viņš ļauj, bet varbūt arī liek lasītājam izjust skumjas par atkarībām, sagandētām cilvēku attiecībām un zaudēto siltumu tajās, dusmojas par pieviltajām cerībām un nospēlēto dzīvi.


Tekstos regulāri sastopamie poētiskākie triepieni itin kā atgādina – tā nav dzīve, tā ir māksla. Un labi vien ir, jo dzīvi naturālā veidā taču katrs var baudīt nepastarpināti katru mīļu brīdi. Tomēr Ē. Kūļa vēstījums nav pārpušķots. Te ir sava organika un spēja raisīt emocionāli spraigu gaisotni: valdzina Ē. Kūļa stāstu varoņos cieši līdzās esošais spēks un vājums, garīgās tieksmes un pirmatnīgās kaislības. Modernās pasaules daudzajās kļūmās peripetijās rakstnieka varoņi – Ķērsta un Rakstiņu Edis, Vizbuļu Anna, Rute un citi – ir gana patstāvīgi, pašapzinīgi, bet arī neaizsargāti no negodīgiem mahinatoriem, pseidovalstiskiem ierēdņiem un no komercializētās pasaules mānīgajiem vilinājumiem. Krietnā strādniece Ķērsta kādā brīdī beidzot var justies kā sieviete, nevis kā darba zirgs. Tomēr arī uz priekšu viņu sagaida neviena vien drāma un vilšanās. Rakstiņu Edis lāga cilvēks un pat vēl tā kā dzīves filozofs, tomēr azartspēļu, alkohola kaitīgajiem ieradumiem viņš spēj pretoties tikai epizodiski, lai atkal un atkal no jauna mēģinātu laboties.


Ēriks Kūlis arī jaunajos stāstos apliecina sevi kā vārda mākslas meistaru. Nīcas pusē noklausītie ļaužu izteicieni, kas iemājojuši Ē. Kūļa tekstos, ir tik trāpīgi, jūtu niansēm pārbagāti, nenovadējušies, ka pēc to lasīšanas avīžu vienveidīgā retorika, dažlaba postmodīgā skribenta ņudzināšanās liekas nebaudāmi gaudena. Personāžu kurzemnieciskais runasveids ir negaidīts piemērs tam, ka vienkāršruna un žargons var nevis piesārņot un noplicināt valodu, bet kuplināt un krāšņot. „Tā viš i...” Gan šī no tautas mutes nākusī frāze, gan lauku vīru un sievu kolorītie raksturi un smeldzīgās intonācijas sauc atmiņā Ērika Hānberga lielisko stāstu „Pirmā grēka līcis”. Zemnieku portretējumos un dzīves tēlojumos abiem daudz līdzīga, abi allaž bijuši arī latviešu tradicionālā dzīvesveida, vērtību aizstāvētāji.


Autora vēstījums ir sabalansēts, – tajā sava samērīga vieta ierādīta darbībai, apcerei, dialogiem, varoņu iekšējai domu runai. Ē. Kūļa varoņiem ir dzēlīga mēle, netrūkst arī rūgtas ironijas. Tā, piemēram, redzot un dzirdot sivēnu kviekšanu, laušanos pie siles barošanas reizē, salīdzinājums nav tālu jāmeklē: „Akurāt kā valstsvīri pie varas.” Ķērsta trāpīgi ironizē par Latvijas birokrātu pārmērīgo izdabāšanu jebkurai, arī vismuļķīgākajai instrukcijai|: „Eiropa saka „hop” vienreiz, bet mūsējie ierēdnīši aiz centības palecas divreiz.” Brīžiem joki no rakstnieka varoņa mutes birst kā no Pilnības Raga, bet – asprātīga humora un ironijas, nevis ņirgu veidā.


Stāsts „Tāda tā naģīte...” iesākas ar sētas saimnieka uzticamā suņa nāvi un elektroapgādes vīru izpostītu stārķa ligzdu. Izrādās, izpostīšana draud arī vienkāršā lauku vīra Rumuļu Rūda dzīvei: kāds izmanīgs darbonis iekārojis zemi jūras tuvumā un grib zīmēties gauži eiropeiski. Bet Rumuļu Rūdis ir gatavs atteikties pat no motorzāģa lakas sagatavošanas, lai tikai neizbaidītu visu dzīvo radību savās mājās. Viņam rūp gan svētelis elektrības staba galā, gan ciemos nākošais ezis, viņš domā, vai kokam sāp, kad cirvis ieiet tā dzīvajā miesā. Kā spriež Ē. Kūļa varonis, – „Pasaulē tak ir kaut kāds balansieris, tik jāmāk to atrast”.


Abi stāsti nepārprotami pauž, ka „uz zemeslodes daudz kas notiek ar sievietes ziņu”. Sievietes iespaids dzīvē jaušams pat tad, kad viņas pat tuvumā nav vai kad viņa jau aizgājusi Aizsaules dārzos. Sieviete var vienā rāvienā sagriezt dzīvi ar kājām gaisā, bet viņa var arī dzīves garšu zaudējušu vīrieti nostādīt uz savām kājām. Turklāt šie stāsti par kurzemnieku dzīvi izdevušies atšķirīgām noskaņām pārbagāti – vitalitāte, joki un asprātības sadzīvo ar dramatiskiem atgadījumiem, skaudru traģiku. Galveno varoņu attiecības ir siltas, bet arī trauslas. Piejūriešu dzīvē vējo rudenīgs smeldzīgums, līdzās cerībām un ilgām – arī nolemtība.


Rakstnieks itin kā saka: „Kaut arī latvieši laukos vairs pat nav īsti zemnieki, „bet tikai lauku ļaudis”, viņi Kurzemes lieso smilšu krastu tomēr spītīgi apdzīvos, strādās, mīlēs, turēsies. Ja vien nebūs pārāk lētticīgi, pārāk gļēvi. Ja vien nenodzers pēdējās skaidra prāta paliekas, ja nezaudēs pēdējās pašapziņas kripatas – „Tāda tā naģīte, kas uz augšu lec un nelabi raugās.”

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru