Gunārs Janovskis "Ines" 2.novembrī


Klīvlandiešu Grāmatu klubiņa nākamā sanāksme notiek piektdien, 2. novembrī, plkst. 19:00 Draudzes nama Zaļajā zālē.

Ināra Manteniece vadīs pārrunas par Gunāra Janovska romānu “Ines” (1982).

Saimniece šim vakaram - Rasma Dinberga.

Būs domu izmaiņa, dziedāšana, kafija, vīns un uzkodas. Visi mīļi aicināti pavadīt jauku vakaru mūsu pulciņā!


*   *   *

Gunārs Janovskis. Ines. Romāns. Vāku zīmējis Ed. Dzenis. Bruklina: Grāmatu Draugs. 1982. 377 lpp.

Mārtiņš Lasmanis:

Grāmatā pieminētās Pārdaugavas vietas un ielas, kas veidoja un ierobežoja Āgenskalna zēna Ojāra Ziemeļa bērnības pasauli, var atrast pie mums izdotajā Rīgas trīsdesmito gadu plāna pārspiedumā. Ja ne citādi, tad ar palielināmā stikla palīdzību - no lielajām maģistrālēm: Kalnciema ielas. Slokas ielas. Daugavgrīvas ielas līdz mazajai, smilšu klātajai un nezālēm pāraugušajai Alises ielai: no Mārtiņa baznīcas un Āgenskalna priedēm līdz mīlīgi iesauktajiem ūdeņiem - Mārītei un Zundītei. Veciem pārdaugavniekiem plāna atbalsts nebūs vajadzīgs, bet citiem mazāk priviliģētiem lasītājiem no tā tiks savs labums - pastiprināsies romāna īstenības illūzija.

Gunārs Janovskis ir pats Pārdaugavas pusē audzis. Viņa romānu Ines lasot, var arī bez autobiografisku elementu meklēšanas sajust, ka šī apkārtne rakstniekam uz visiem laikiem iekļāvusies atmiņā ar bērnības iespaidu svaiguma spēku. Tās aprakstam ir lietiska precīzitāte, īstuma skaņa un viegla nostalģijas smarža piedevām.

Romāna darbības laika nozīmīgākais posms ir - divdesmitie un agrie trīsdesmitie gadi. Ulmaņa apvērsumam trīs aizsargu izskatā (278. lp.) draudīgi iesoļojot Kalnciema ielas sētā pie zociķu Rolfa, stāstījuma jau iepriekš pairdinātā viengabalainība sadrūp. Atlikušajās 100 lappusēs notikumu gaita pēc piecu gadu pārlēciena atsākas 1939. gadā un aizsniedzas līdz kaŗa beigām, bet nu jau citā atmosfairā un kā citam stāstam piederēdama.

Grāmata ir rakstīta it kā no Ojāra redzesloka trešajā personā, bet vairākās vietās ar pārslīdējumu pirmajā, kas, jādomā, nebūs nekāda nejaušība. Darbībai sākoties, zēnam ir kādi "pieci, augstākais seši gadi", un tikai pēc vairāk kā simt lappusēm viņš sasniedz savu desmito vasaru. Protams, fikcija par Ojāru kā vērotāju, par stāstītāju mazā Ojāra drānās nav konsekventi noturama, un autora cenšanās šinī virzienā rada vienu, otru neveiklību. Ja lasītājs tomēr ne tikai bez grūtībām, bet pat ar sajūsmu var iedzīvoties atainotajā bērnības gadu gaisotnē, tad tas lielā mērā ir meistarīgā tituļvarones tēla nopelns. Ines, šī Pārdaugavas Lolita (Nabokova, ne Brigaderes nozīmē), ir Ojāra liktenis, viņa ir romāna ierosa un dzinējspēks.

(Viņas vārda pareizrakstību šeit neapspriedīsim. To ir darījuši citi. Tā vien liekas, ka Gunārs Janovskis, jau daudz strostēts par valodas normu neievērošanu, tīšām un ne bez smīna būs piedāvājis labotājiem vēl vienu iespēju.)

No tā brīža, kad Ines un viņas vecāki grāmatas pirmajā nodaļā ievācas namā, kur jau dzīvo Ziemeļu ģimene, Ojāra domas un jūtas ir viņas lokā. Ines, vēl mazs bērns būdama. instinktīvi nojauš savu sievišķīgo varu un liek Ojāram to izjust rotaļās un kopējās slepenībās. Vai no tā var iznākt viela romānam? Var. Katrā ziņā tad var, ja stāsta tik nesamāksloti un tieši kā Gunārs Janovskis. Sarežģītas, negaidītas psīcholoģiskas nianses nav dotas nedz Ojāram un pat nedz Inesei. Viņu reakcijas ir tādas, kādas tās jau iepriekš varēja iedomāties, bet īstā vietā un ar drošu roku attēlotas, tās pārliecina. Ja nu tik daudz, ka reizēm gribas pārbaudīt abu draugu vecumu: vai gudrā Ines tiešām vēl tik maza, vai Ojārs jau tik paaudzies un vēl tik bērnišķīgs.

Nekā neparasta nav arī Ojāra novērotajā sabiedriskajā ainā. Ja kādam romānam par tiem gadiem vajadzētu divu efektīvu, pateicīgu pretstatu, tad viegli iedomāties vienu aizsargu un otru zociķi. Un Ineses tēvs, bankrotējušais spedīcijas kantoŗa īpašnieks Reinberģis, iestājas aizsargos, jo tagad bija laiki, kad cilvēks bez kādas partijas atbalsta vairs lāga netika uz priekšu. Un kaimiņsētas kauslīgais pusaudzis Rolfs, Ojāra sāņcensis, laupītāju romantikas periodu pārdzīvojis, iestājas Strādnieku Sportā un Sargā, tā tikdams ne vien pie zila krekla un ādas siksnas pār plecu, bet pat pie motocikla.

Var teikt, ka izvēlētā stāstītāja perspektīva prasa zināmu vienkāršojumu. Reizē gan jāšaubās, vai skatpunkta maiņa te pamatos daudz ko būtu grozījusi. Gunārs Janovskis nav savā temperamentā un ievirzē nedz plašas, vispusīgas laikmeta panorāmas sniedzējs, nedz komplicētu raksturu veidotājs. Viņa spēks izpaužas asi novērotās detaļās un izteiksmīgām, bet vienkāršām līnijām tvertos cilvēkos. Vēsturisku notikumu pieminējumos romānā Ines ir pa paviršībai un anachronismam, bet tas nav tik svarīgi. Precīzitāti šādās lietās var meklēt citur. Interesantāk ir vērot, piemēram, cik prasmīgi autors no romāna sižetā it kā mazliet schēmatiski ietilpinātā Reinberģa rada spilgtu individu, raksturīgu laikmeta tipu un beidzot traģisku simbolu. Un ja grāmatā šur tur manāmā vīpsnāšana par jaunās demokratijas trūkumiem viegli aizmirstas savas virspusības dēļ, tad jo vairāk atmiņā paliek aizkustinošie, bet gluži nesentimentālie epizodi, kas veido stāstu par Ojāra vecāsmātes mūža vakaru. Nelielā patversmes aina savā atklātajā reālismā ir dziļāk pārdzīvota sabiedrības kritika nekā vispārīgie un jau daudz dzirdētie izteicieni von oben par polītisko partiju egoismu.

Romāna pirmā trešdaļa, kas aptveŗ Ineses un Ojāra bērnības laiku, liekas vienā paņēmienā rakstīta, reizēm mazliet impulsīvi nemierīga, bet katrā ziņā kopiespaidā svaiga un savdabīga. Abu galveno personu attiecības pusaudžu gados ir konvencionālāk un bālganāk attēlotas. Kā atslābumu manīdams, autors šo grāmatas posmu papildina ar spriegiem aprakstiem par ledus laušanu un ledus iešanu Daugavā un ar īsu, bet varenu ainu no kāda veca jūŗas kapteiņa bērēm. Arī nezinātājs nojauš, ka šinīs lappusēs runā pamatīgs vielas pārzinātājs. Kā Ojāra Ziemeļa, tā Gunāra Janovska tēvs bija kuģinieki.

Iespējams, ka darba pēdējāk it kā par sevi rakstītajā daļā arī ir iepīti kādi autobiografiski elementi. Lai kā - grāmata Ines ir nosaukta par romānu, un viena no romāna pazīmēm ir noslēgta veseluma iespaids. To šis pagaŗais beigu posms radīt nepalīdz. Laba puse no tā norit pirmajā krievu okupācijas gadā, un šeit attēlotais liekas drīzāk saderam kopā ar "Stāstiem par krievu laiku" Janovska grāmatā Kur sunim vieta (1978).

Kāpēc tad autors vēlējās kaut fragmentāri izsekot Ineses un Ojāra likteņiem līdz kaŗa beigām? Ojārs tās sagaida Vācijā, bet Ines pazūd kaŗa laikā Krievijā. Šķiet, ka Rasma Sināte savā recenzijā Laikā būs pareizi uztvērusi šī turpinājuma un nobeiguma pamatojumu. Viņa raksta: "Ines ir Ojāram zudušās dzimtenes, bērnības un jaunības simbols. Laikā, kad pazūd dzimtene, zūd arī Ines. Par Inesi nav ziņu, ka viņa būtu mirusi, tātad vienmēr paliek cerība, ka Ojārs viņu vēl kādreiz ieraudzīs."

Ines ir Gunāra Janovska divdesmitotra grāmata divdesmit gados, rakstīta neizsīkstošā stāstītāja priekā un enerģijā, kam šoreiz ļauta pārāk liela vaļa, tā mazinot darba saliedētību un stingrumu. Ar to nav pirmām kārtām domāts formas vaļīgums lielos vilcienos, bet gluži vienkārši iespaids, ka pabiezajā sējumā ir par daudz nesvarīgu, anekdotisku blakus notikumu. Pamazām jau tā saraibināto kopainu vēl nemierīgāku padara lēcieniem virzītā darbība. Šai grāmatai trūkst vienmērīgas elpas, tā koncentrētā stāstījuma miera, kas bija raksturīgs Janovska iepriekšējam romānam ar Pārdaugavas, precīzāk -Daugavgrīvas, kolorītu - Uz neatgriešanos (1973). Par vispārēju rakstīšanas steigu liecina arī daļa valodas grumbuļu, ko apgāds varēja nolīdzināt.

Bet katra grāmata ir rakstīta savu paliekamo vērtību dēļ. Gunāra Janovska romānā Ines ir svaigas, spraigas nodaļas, intensīvi pārdzīvoti brīži, saistīgi un krāsaini vides attēlojumi. Reinberģis un Ojāra vecāmāte paliks prātā katram lasītājam. Un ar lneses tēlu darbam ir dots vitāls, līdz simboliskai nozīmībai attīstīties spējīgs kodols. Tas nav maz.
Jaunā Gaita, nr. 149, 1984.

21. septembrī klubiņā "Pārbaudījums"


Draudzes nama Zaļajā zālē 21. septembrī pl. 19 notiks nākamā Klīvandes latviešu Grāmatu klubiņa sanāksme. Šoreiz - Anda Prātiņa vadīs pārrunas par Viļņa Baumaņa vēsturisko romānu "Pārbaudījums" (2011).

Lūk, ko par grāmatu raksta izdevējs:
Aldis, latviešu jauneklis Amerikas trimdā, nespēj īsti iekļauties jaunajā kultūrā. Samežģījas arī attiecības ar meiteni. Un kad viņš no Ņujorkas pārved mīklainu priekšmetu, sākas notikumu virkne, kas satrauc visus latviešu apdzīvotā nama iemītniekus. Aldis līdz ar citiem jautā - vai namā ienākuši ļauni spēki? Vai Dievs nolēmis namu pārbaudīt? Par ko? Par to lasiet šajā romānā, kur atainota mazliet savdabīga 1950. gadu Amerikas latviešu sabiedrība: reizē nacionāli aktīva un pasīva, ticīga un neticīga. Redzēsiet arī latviešu jauniešus meklējam savu identitāti. Visam pamatā raits stāstījums, brīžam humoristiskos toņos, nevairoties arī no gluži dēkainiem momentiem. Māksliniece Daiga Brinkmane.

Informācija no: http://bit.ly/TTA0n1

Referāts par A.Līces grāmatu


Klīvlandes Grāmatu klubiņa nākamā sanāksme notiks piektdien, 11. maijā, plkst. 7:00 draudzes nama Zaļajā zālē.

Tad Astrīda Jansone referēs par jaunāko Andas Līces grāmatu. Gaidām ieinteresētos klausītājus!

Dzejniece Baiba Bičole Klīvlandē


 Vietējā Grāmatu klubiņa jeb Literārās kopas darbība veidojas pašplūsmē. Vārda pilnā nozīmē - pašdarbības pasākums! Dalībnieki paši izvēlas lasāmvielu un to vēlāk pārrunā. Retas ir tās reizes, kad viesojas kāds grāmatas autors. Tāda pienāca 30. martā, kad sanāksmē tikāmies ar dzejnieci Baibu Bičoli.
Klīvlandes publika ar viņu iepazinās jau pērnā gadā Daugavas vanadžu Pavasaŗa sarīkojumā. Kopš tā laika pasulē nācis viņas jaunākais dzeju krājums “Citviet”.
To gribējām lasīt, un sazinājamies ar izdevniecību “Mansards” Rīgā. Atsaucīgā firma labprāt grāmatas mums pārdeva un teicās tūdaļ izsūtīt. Gaidījām, pacietīgi gaidījām. Pagāja varāki mēneši, bet no grāmatām ne vēsts. Pa to laiku notika divas klubiņa sanāksmes, kuŗās pārrunājām Artūra Rubeņa lugas un Ērika Kūļa stāstus. Beidzot, kad dzejniece pati sāka sūdzēties izdevniecībai, grāmatu sūtījums mums pienāca.

Varējām sākt plānot sanāksmi ar dzejnieces piedalīšanos. Kalendārs bija jāsaskaņo ar Baibas Bičoles ģimeni Kolumbusā, jo viņi gādāja transportu uz Klīvlandi. Norunājam, ka viņu atvedīs svētdien, 23. martā un aizvedīs 1. aprīlī, jo viņa vēlējās ieskatīties Klīvlandes kultūras bagātībā, sākot ar vijolnieces Margaritas Kreines un pianista Rūdolfa Ozoliņa koncertu. Sekoja Rembranta izstāde Klīvlandes Mākslas muzejā, skulptūras Modernās mākslas muzejā, Klīvlandes orķestra koncerts, mūsu un citu tautu kultūras dārzu apskate, kā arī iepazīšanās ar šejienes latviešiem.

Pēc vairāku mēnešu gaidīšanas un gatavošanās beidzot piektdien, 30. martā Klīvlandes Grāmatu klubiņš varēja sveikt Baibu Bičoli savā sanāksmē. Vispirms Ilga Rubene iepazīstināja ar viešņas darbu un dzīvi. Ārpus Latvijas izdoti četri viņas dzejoļu krājumi – “Atrita” (1966), “Ceļos”(1969), “Burot”(1976) un “Griežos” (1981). Latvijā iznākušas dzejas izlases “Atgriežos” (1991) un “Citviet” (2011). Daudzi dzejoļi publicēti kultūras žurnālā “Jaunā Gaita”, laikrakstā “Laiks”, kā arī žurnālā “Karogs” un vairākās dzejoļu antaloģijās. Mēs viņu pazīstam arī kā “Laiks” redaktori un atceramies, ka, būdama šajā amatā, viņa runāja KLB rīkotā Draudzīgā aicinājuma atcerē.
Apsēdusies mūsu pulkā kā pie savējiem, Baiba centās iesaistīt visus Grāmatu klubiņa dalībniekus dzeju lasīšanā un iztirzāšanā, no savas puses sniedzot paskaidrojumus par to radīšanu un nozīmi. 

Modernā stilā rakstītie dzejoļi “nemoderniem” lasītājiem dažkārt šķita nesaprotami, bet, dzejniecei pašai tos lasot, atklājās dziļas izjūtas, spilgti novērojumi, kas vedināja uz pārdomām. Viņas bagātā valoda un īpatnais izteiksmes veids lika apstāties un iedziļināties.

Kaut viņas dzeja nav sveša latviešu lasītājiem ārzemēs un Latvijām, tā nav pētīta. Dziļāko Baibas Bičoles dzejas analīzi veikusi Inta Ezergaile. Viņa raksta: “Bičoles dzeja absolūti atsakās būt sentimentāla vai virspusīga līrika. Un tā sagaida no lasītāja tādu pašu bezkompromisa atvērtību un atdošanos, tādu pašu drosmi, kādu tajā ieguldījusi dzejniece. Bičoles dzeja ir kustība, process, reizēm no gadalaika uz gadalaiku, rezēm no debesīm uz zemi, arī uz pazemi vai elli. Tā ir ekstrēma, tāda, kas uzdrīkstas, bieži pilna sirreāliskiem brīžiem, ar kosmisku diapozonu, apokaliptiskiem notikumiem.


Ceru, dzejniece mums piedos, ka dažkārt mums pietrūka dūša un atvērtība, kāda nepieciešama viņas dzejas pilnīgai baudīšanai. Tomēr tas mums bija piedzīvojums, kas pavēra durvis uz viņas jūtu pasauli.

Šī Grāmatu klubiņa sanāksme bija svarīga arī tāpēc, ka pirmo reizi varējām apskatīt tikko iznākušo grāmatu par literārām kopām ASV. Tās sastādītāja Biruta Abula apkopojusi materiālus par grāmatu lasītāju grupām, kas, tā pat kā mūsēja, izveidojušās visur, kur vien dzīvo latvieši. Grāmatu var pieprasīt no autores (abulsb@chartermi.net), cena $15.

Maija Grendze

Baiba Bičole pie mums 30. martā pl. 7 pm


Nākamajā Grāmatu klubiņā viesosies Baiba Bičole - dzejniece ar savu jaunāko dzejas krājumu "Citviet". Baudīsim autores lasījumā jauno dzejas krājumu un pārrunāsim savas domas par to. Piedalīsimies, dziedāsim, pavadīsim jauku vakaru pie vīna, kafijas un smalkām uzkodām!

Tā kā pie mums retu reizi viesojas autori, aiciniet līdzi uz sarīkojumu savus ģimenes locekļus un draugus!

Neaizmirstiet līdzi paņemt savu grāmatas eksemplāru - autore būs priecīga sniegt autogrāfu.

Maija Grendze

Baiba Bičole "Citviet"


Lindas Lūses vāka dizains
2011. gada septembrī izdevniecība "Mansards" laidusi klajā trimdas dzejnieces Baibas Bičoles jaunāko grāmatu "Citviet".

Lai arī Baibas Bičoles ārpus Latvijas izdotie četri dzejoļu krājumi - "Atrita" (1966), "Ceļos" (1969), "Burot" (1976) un "Griežos" (1981) - trimdas lasītāju vidū nav paslīdējuši garām gluži bez ievērības un arī Latvijā iznākusi viņas dzejas izlase "Atgriežos" (1991), viņas dzeja Latvijā nav plaši pazīstama un pētīta.

Dziļāko un precīzāko Baibas Bičoles dzejas analīzi veikusi trimdas kritiķe Inta Ezergaile, rakstot: "Bičoles dzeja absolūti atsakās būt sentimentāla vai virspusīgi liriska. Un tā gaida no lasītāja tādu pašu bezkompromisa atvērtību un atdošanos, tādu pašu drosmi, kādu tajā ieguldījusi dzejniece.

Bičoles dzeja ir kustība, process, reizēm no gadalaika uz gadalaiku, reizēm no debesīm uz zemi, arī uz pazemi vai elli. Tā ir ekstrēma, tāda, kas uzdrīkstas, bieži pilna sirreālistiskiem brīžiem, ar kosmisku diapazonu, apokaliptiskiem notikumiem."

Baiba Bičole dzimusi 1931. gadā Rīgā, baltu filologu Jāņa un Līvijas Bičoļu ģimenē. Mācījusies N. Draudziņas skolā Rīgas centrā un Pārdaugavas 45. pamatskolā. 1944. gadā ģimene dodas uz Vāciju, 1945. gadā no Prāgas laimīgi nonāk rietumos, t. s. amerikāņu joslā. 1950. gada decembrī ģimene ierodas ASV. Baibas Bičoles augstākā izglītība nepabeigta (ģimenes apstākļu dēļ), mācījusies literatūru un mākslas vēsturi atsevišķos kursos Ņujorkas "New School of Social Research" (tag. nosaukums New School). Baibas Bičoles pirmās publikācijas (dzejoļi, dzejiska proza) publicēta trimdas jaunatnes izdevumos "Ulubele" un "Raksti".

Gadu gaitā daudzi dzejoļi iespiesti pazīstamajā kultūras žurnālā "Jaunā Gaita" (dzejniece pieder t.s. jaungaitnieku lokam), kā arī laikrakstā "Laiks", Latvijā – žurnālā "Karogs". Darbi iekļauti latviešu dzejas antoloģijās "Lettische Lyrik" (Vācijā, 1983) un "Shifting Borders, East European Poetries of the Eighties" (ASV, 1993), kā arī daudzās izlasēs un antoloģijās Latvijā un trimdā.


Baiba Bičole sava jaunākā dzejkrājuma "Citviet" atvēršanas svētkos kopā ar apgāda Mansards” vadītāju Jāni Ogu "Satori" radošajā telpā Berga bazārā, Rīgā 2011. gada 17. septembrī
Materiāli no interneta, sagatavoja A.Zvirgzde

Ēriks Kūlis "Haubices izredzētais un Tāda tā naģīte"

(Apgāds "Zvaigzne ABC")

"Dūšīgais meitietis trokšņaini izšņauca degunu sētsvidus zālītē un, aizgājis līdz mājas lievenim, apsēdās un noāva zemēm noķepušos gumijas zābakus. Savādā jušana krūtīs, taisni sirdī iekšā bija tik jocīga, it kā tur skanētu kaut kad dzirdēta, aicinoša, bet nepazīstama melodija. No fermas vircas neaizvešanas uz Blieķu Jura zemes tāds meldiņš nemūžam nerastos. Par daudz smalka bija šī lietiņa."

"- Jāsauc pažarnieki, lai ceļ nost to jefiņu, - dusmojās fermas īpašniece. - Ņems vēl un nokritīs. Tad nu skaidrojies pa tiesām, ka šim bija uznācis lielības gars.
- Kas ir tas plātīzers? - jautāja Ķērsta, jo negantais vējš tur augšā tā pluinīja viņa drēbes, ka seja nemaz nebija redzama.
- Nu tak Rakstiņu Edis, - bažīgi atteica Rute. - No šīs dienas viņš vairs kāju nespers manā fermā, ķēms tāds!"

"- Tie ir miķelīši, - aizrādīja Ķērsta.
- Miķelīši vai pēterīši, oģin hren! Kāda starpība? - Edis turpināja.
- Nelamājies, - Ķērsta neiecietīgā balsī aizrādīja, - tu esi manā mājā!
- Sorī, ikskjūzmī, atvainojos, pardon, - bet es to nedaru, - slapjais vīrietis, kuram sāka drebēt apakšžoklis, iebilda. - "Hren" krieviski nozīmē "mārrutks". Tik daudz Tev jāsaprot, daiļā meitiņ.
- Taisies prom ar visiem saviem ekoloģiskajiem stublājiem un mārrutkiem, - Ķērsta aizvainota iesaucās. - Atradies man te tulks, johaidī. Jāsmejas!"

"- Bonžūr, madam, zdravstvuiķe, gutentag, zdravije želajem, - viņš teica.
- Ko tev atkal vajag? - Kupšu saimniece strupi noprasīja.
- Vai šīs būs īstās? - viņš jautāja, skatīdamies Ķērstai acīs. Šīs ir auszemes rozes.
"Vismaz kāds ducis," sieviete pārsteigta secināja un nezināja, ko atbildēt. "Kur viņš rīta agrumā dabūjis puķes?" viņa prātoja. "Vienīgi pie Pumpuļu Riharda siltumnīcā." It kā nolasījis šo jautājumu Ķērstas sejā, Edis turpināja: - Lūdzu, cienītā. Šī ir Latvijas prece ar zaļo karotīti. Aizņēmos no Riča."

"Kad saulrieta krāsās bija jaušama aizejošās rudens dienas klusā smeldze par neizbēgamo nakts tuvošanos, Ķērsta Kupšu šķūņa galā apstādināja savu dubļaino T-150. Šodien bija gana strādāts."
--------------------

Edgars Lāms "Kultūras Forums" (19. - 26. septembris, 2008)


Pēc klejojumiem un stiķu taisīšanas bērnu literatūras plašumos Liepājas rakstnieks Ēriks Kūlis atgriezies pieaugušo prozas takās. Iznākusi viņa jaunākā stāstu grāmata „Haubices izredzētais un Tāda tā naģīte”. Jāsaka uzreiz – atgriešanās bija gaidīta un izdevusies godam, galveno varoņu: Ķērstas, Rakstiņu Eda un Rumuļu Rūda uznāciens ir pamanāms, veiksmīgs. Protams, lasītājiem un kritiķiem, kuri jūsmo par moderno latviešu autoru atbrīvošanos no „kūts semantikas”, lasot Ē. Kūļa grāmatu, nāksies vilties – kurzemnieka stāstos atkal lekni tvan lauku dzīve ar zemes smaržu un smaku buķeti.


Stāsta „Haubices izredzētais” sižets nav mākslīgi sapiņķerēts, notikumi risinās sakarīgi, nenovēršami fatāli. Daži pēkšņie pārsteigumi arī pieder pie lietas – ja tā notiek dzīvē, var notikt arī mākslā. Laimīgas beigas Kūlim nesanāk, acīmredzot nevēlas iemidzināt ar liekām ilūzijām. Tomēr grūtākos brīžos viņa varoņi nezaudē dūšu. Un arī cerības. Ģeogrāfiskās koordinātes iezīmē Latvijas rietumkrasta piejūras līdzenumus, Nīcas pagasts, Liepājas–Klaipēdas šoseja, netālā Liepāja. Viņa varoņus nodarbina pašu nesakārtotā dzīve, tomēr viņiem nebūt nav vienalga, kas notiek visapkārt valstī. Rakstiņu Edim rūp, lai līdz 18. novembra svētkiem Kupšu mājās būtu uzsliets masts, kurā uzvilkt Latvijas karogu. Gan viņam, gan Ķērstai sāp sirds par slēgtajiem valsts uzņēmumiem, par mazo zemnieku saimniecību izputināšanu, par cilvēku aizbraukšanu peļņā uz ārzemēm, bet visvairāk – par zemes pārdošanu bagātiem uzpircējiem un ārzemniekiem. Vitālie un emocionālie stāstu personāži secina: „Ja tā turpināsies, no Latvijas paliks pāri tikai nosaukums, himna un karogs.” Attēlotais azartspēļu un dzeršanas posts – kurnu vēl banālāk, kur vēl aktuālāk. Rakstnieks nemoralizē, viņš tēlo procesus, pret kuriem nespēj būt vienaldzīgs. Viņš ļauj, bet varbūt arī liek lasītājam izjust skumjas par atkarībām, sagandētām cilvēku attiecībām un zaudēto siltumu tajās, dusmojas par pieviltajām cerībām un nospēlēto dzīvi.


Tekstos regulāri sastopamie poētiskākie triepieni itin kā atgādina – tā nav dzīve, tā ir māksla. Un labi vien ir, jo dzīvi naturālā veidā taču katrs var baudīt nepastarpināti katru mīļu brīdi. Tomēr Ē. Kūļa vēstījums nav pārpušķots. Te ir sava organika un spēja raisīt emocionāli spraigu gaisotni: valdzina Ē. Kūļa stāstu varoņos cieši līdzās esošais spēks un vājums, garīgās tieksmes un pirmatnīgās kaislības. Modernās pasaules daudzajās kļūmās peripetijās rakstnieka varoņi – Ķērsta un Rakstiņu Edis, Vizbuļu Anna, Rute un citi – ir gana patstāvīgi, pašapzinīgi, bet arī neaizsargāti no negodīgiem mahinatoriem, pseidovalstiskiem ierēdņiem un no komercializētās pasaules mānīgajiem vilinājumiem. Krietnā strādniece Ķērsta kādā brīdī beidzot var justies kā sieviete, nevis kā darba zirgs. Tomēr arī uz priekšu viņu sagaida neviena vien drāma un vilšanās. Rakstiņu Edis lāga cilvēks un pat vēl tā kā dzīves filozofs, tomēr azartspēļu, alkohola kaitīgajiem ieradumiem viņš spēj pretoties tikai epizodiski, lai atkal un atkal no jauna mēģinātu laboties.


Ēriks Kūlis arī jaunajos stāstos apliecina sevi kā vārda mākslas meistaru. Nīcas pusē noklausītie ļaužu izteicieni, kas iemājojuši Ē. Kūļa tekstos, ir tik trāpīgi, jūtu niansēm pārbagāti, nenovadējušies, ka pēc to lasīšanas avīžu vienveidīgā retorika, dažlaba postmodīgā skribenta ņudzināšanās liekas nebaudāmi gaudena. Personāžu kurzemnieciskais runasveids ir negaidīts piemērs tam, ka vienkāršruna un žargons var nevis piesārņot un noplicināt valodu, bet kuplināt un krāšņot. „Tā viš i...” Gan šī no tautas mutes nākusī frāze, gan lauku vīru un sievu kolorītie raksturi un smeldzīgās intonācijas sauc atmiņā Ērika Hānberga lielisko stāstu „Pirmā grēka līcis”. Zemnieku portretējumos un dzīves tēlojumos abiem daudz līdzīga, abi allaž bijuši arī latviešu tradicionālā dzīvesveida, vērtību aizstāvētāji.


Autora vēstījums ir sabalansēts, – tajā sava samērīga vieta ierādīta darbībai, apcerei, dialogiem, varoņu iekšējai domu runai. Ē. Kūļa varoņiem ir dzēlīga mēle, netrūkst arī rūgtas ironijas. Tā, piemēram, redzot un dzirdot sivēnu kviekšanu, laušanos pie siles barošanas reizē, salīdzinājums nav tālu jāmeklē: „Akurāt kā valstsvīri pie varas.” Ķērsta trāpīgi ironizē par Latvijas birokrātu pārmērīgo izdabāšanu jebkurai, arī vismuļķīgākajai instrukcijai|: „Eiropa saka „hop” vienreiz, bet mūsējie ierēdnīši aiz centības palecas divreiz.” Brīžiem joki no rakstnieka varoņa mutes birst kā no Pilnības Raga, bet – asprātīga humora un ironijas, nevis ņirgu veidā.


Stāsts „Tāda tā naģīte...” iesākas ar sētas saimnieka uzticamā suņa nāvi un elektroapgādes vīru izpostītu stārķa ligzdu. Izrādās, izpostīšana draud arī vienkāršā lauku vīra Rumuļu Rūda dzīvei: kāds izmanīgs darbonis iekārojis zemi jūras tuvumā un grib zīmēties gauži eiropeiski. Bet Rumuļu Rūdis ir gatavs atteikties pat no motorzāģa lakas sagatavošanas, lai tikai neizbaidītu visu dzīvo radību savās mājās. Viņam rūp gan svētelis elektrības staba galā, gan ciemos nākošais ezis, viņš domā, vai kokam sāp, kad cirvis ieiet tā dzīvajā miesā. Kā spriež Ē. Kūļa varonis, – „Pasaulē tak ir kaut kāds balansieris, tik jāmāk to atrast”.


Abi stāsti nepārprotami pauž, ka „uz zemeslodes daudz kas notiek ar sievietes ziņu”. Sievietes iespaids dzīvē jaušams pat tad, kad viņas pat tuvumā nav vai kad viņa jau aizgājusi Aizsaules dārzos. Sieviete var vienā rāvienā sagriezt dzīvi ar kājām gaisā, bet viņa var arī dzīves garšu zaudējušu vīrieti nostādīt uz savām kājām. Turklāt šie stāsti par kurzemnieku dzīvi izdevušies atšķirīgām noskaņām pārbagāti – vitalitāte, joki un asprātības sadzīvo ar dramatiskiem atgadījumiem, skaudru traģiku. Galveno varoņu attiecības ir siltas, bet arī trauslas. Piejūriešu dzīvē vējo rudenīgs smeldzīgums, līdzās cerībām un ilgām – arī nolemtība.


Rakstnieks itin kā saka: „Kaut arī latvieši laukos vairs pat nav īsti zemnieki, „bet tikai lauku ļaudis”, viņi Kurzemes lieso smilšu krastu tomēr spītīgi apdzīvos, strādās, mīlēs, turēsies. Ja vien nebūs pārāk lētticīgi, pārāk gļēvi. Ja vien nenodzers pēdējās skaidra prāta paliekas, ja nezaudēs pēdējās pašapziņas kripatas – „Tāda tā naģīte, kas uz augšu lec un nelabi raugās.”